Kārlis Bārda (1875-1919) - dienasgrāmata

12. novemberī 1908. (Dienas piezīme)

Pagājis garš laika gabals, kamēr neesmu taisījis nekādas piezīmes. Ar vārdu sakot nebija nekā sevišķa ; bēdas un sēras – sēras un bēdas. Viena diena līdzīga otrai ; pelēkas, tumšas, drūmas. - Prieks kādas nedēļas mana mīļākā Kristina atbraukusi no Rīgas, vēlējās, lai es eju pie tās un daru ko galigu, bet visa viņas runa, visa viņa pati ir tik šaubīga, ka ļoti bīstos. Tad vēl vecie taisa tādu troksni un tik varen tam pretojas. Mani nožēlojamie apstākļi ar ir tādi, ka tiešam esmu par dumju priekš (...) Bet manas sēras,manas mo cita (...) un vaja mani ... Atkal jauns un prieks (...) bēdigs gadījums vakar notika. Mans mazais su (...) asais Sekina (Joša) bija dzinis zaķi, aizdzinis to uz kazu purvu un tad pats pazudis. Meklēju vakar vakarā,. Tumsā ar uguns lakterni, meklēju šodien, bet par nakti bija sniegs sasnidzis, pēdas vairs neredzēja, bet no visiem redzetaju nostāstiem saprotams, ka mežsargs .... to ir nošāvis. Man ir neizsakāmi žēl šis mazais, jautrais, gudrais kustonītis. Pēc savam tagadejam jūtam, ja es redzetu to barbaru, ka viņš šo manu sunīti šāvis un jaman ar ierocis būtu pie rokas, tad lai ar vai viens krīt vai trīs, - tad cīniņš mūžam notiktu, kad iedomājos visu pagājušo, ko ar kustonīti esmu kopā pavadījis. Ai: sāpes, ai mokas. Par visu esmu nospiests un sāpīgs līdzs beidzamam, kad un ka tikšu no šāda stāvokļa laukā. Nesaprotu gan labaka, ka kopā ar Jošinu atpūsties.

12. decembrī 1908. (dienas piezīme)

Divas dienas jau pastāv ļoti auksts laiks. Priekš tam bija silts, sniegs nokusis, īsti pēc pavasara. Kāda nedēla jau kamēr lini nomalti. Esam jau arī kādus tūkstošus izkulstījuši. Vis mājas dzīvē par vecam. -

Šodien svētdiena. No rīta patīkami nomazgājos savā tumsā kaktiņā, ko ierīkoju kā mazu bādes istabiņu. Šo stūrīti, ko diezgan grūti esmu iekārtojis, kamēr še dzīvojis, nepārdotu gan par dārgāko cenu (?). Tagad, kā jau nu aukstā un nekrietnā laikā nekur lauka neeju, bet lasu un jūtu, jūtu bez gala daudz. Es atrodu savos matos jau pa baltam matam. Jā, pirmā rudens sarma... Mana bērnība, mana agrā bērnība, mana jaunība, mana sāpīgā jaunība... Bet vēl t (...) (...) betos, vel utu, ka neesmu aizdedzis, bet vajaga tak (...) ga sāpet, kamēr vel to sajūt, kad trūks (...) lai tad palieku par bezjūtīgo masu. - Mājā bez manis ir vēl daudz ļaužu, bet es esmu viens. Es nespēju viņiem un viņi nespēj man līdzi just. Es vēlētos savas jūtas te uzrakstīt, bet nav jau laika, un esmu vel diezgan nespējīgs priekš tam, - varbūt vēlēki.

28. februārī 1908. (dienas piezīme)

Būs pat 3 mēneši pagājuši, kamēr šis piezīmju lapas cilājis. Ko gan šie mēneši nav man likuši just, bet no visa ta izbēgt tak nav iespējams. Piezīmējot par saimniecību būtu jāsaka; ar darbiem ir īsti labi gājis uz priekšu lini no lieliem spaļiem izkustīti, vēl vairāk, ka 4 tūkstoši jāsasien, 4 birkavi linu pārdoti, 2 brkv. par a 45 rb. un 2 brkv. par a 40 rb. Pagājušā nedēļā 2 reizas izbrauca Salacu. Anšmīdtam pārdevām miežus par 95 k. Pudā par visam iznāca 169 pudi 70rb. vēlakī izmaksas. Sāli atveda 2 1/2brkv.a 320 k. Uz lieliem ceļiem uzveda 21 vezumu granti. Laiks pastāv līdz šim ļoti auksts un snieg daudz sniega. Par savu gara stāvokļa varu sacīt, ka sevišķi tagad neciešu dažu brīdi pat kā dzīves apmierinājumu, kā prieka jūtu. Tā kā man jau ir diezgan gadu uz muguras, tad dienas kārtība stāv mana precešanas. Bet kur lai atrodu savu līgaviņu. Esmu izmēģinājies šā tā pie citiem apjaut (...)

pūles ir veltas. Pagājušās nedēļās aiz Paulīnas divas vēstules, kur tai diezgan skaidri atkal iztaicinu savus precības nolūkus, bet ta man neko neatbild. Kādēļ viņa tā dara, tur grūti ir sacīt, jādomā, ka es viņai nepatīku. Ja būtu pa zobam, tad diez kādas ceremonijas, vai kādas lūgšanas jautra, pietiek tikai viens mājiens, Paulīnas ārējais izskats un izturēšanās manī neko sevišķi neinteresē, bet gan viņas daba. Arī Kristinu neesmu tīri atstājis, bet nododu šo lietu nākamībai. Tagad gaidīšu nākamā laikā, nākamos brīžos, ko gan katrs tie man nesīs? Katru pirmo izdevību gribu izlietot, lai apprecētos. Ilgas, sēras un tiekšanās pēc mīlestības mani patstāvīgi moca un vai tak manā mūžā nebūs lemts reiz tak tas brīdis, kas šis vis būs piepildījies, ka jau daudz kas manā mūžā ir piepildījies un es jūtos apmierināts.

Lieldienas pirmā diena 29 martā, 1909. Dienas piezīme

Pavasars, Sniegs pa daļai nokusis, tikai vēl lielākie kupeni ir nenokusuši. Kādu nedēlu vis pastāv uz vietas, pūš auksts ziemeļa vējš, pagājušo nakti bija stipri auksts. Ir atnākuši jau pavasara putni; cīrulis, melnais strazds, cielaviņa, kvīte, baloži u.t.t. - Ar darbiem neesam visai tāli; malka padaļai ir sazēģēta, bet nav vēl skaldīta. Vēl ir kādi 3 1/2 birkavu lini mājā. - Pagājušo (pūpolu) svētdienu biju Purmaļa kāzās. - Esmu garīgi ļoti drūms. Cerēju baudīt šajās dienās mīlestības saldumu un laimi, bet tas vis ir izgaisis un nepiepildījies. Ar katru dienu palieku vienaldzīgs pret visu ceramo. Neesmu pilnīgi ne (...)

2. lieldienā

Laiks sastāv auksts ar ziemeļu vēju. -
aizgājuši, nekā sevišķa nav ne redzēts, ne piedzīvots, tā aizslīd mana mūža dienas kā pelēkas cietuma sienas. Gars drūms un vienaldzīgs, esmu pa daļai nervozs ka nevaru pat neko nopietnu ne domāt, ne lasīt. Nāks darba dienas, nāks nopietni darbi, varbūt vairāk izklaidēšos, ka atkal ko piedzīvošu.

7. maijā 1909.(Dienas piezīme)

Mana dārgā tēva nāve...- Mans neaizmirstamais tēvs mira 12. aprīlī pulksten 4 rītā, viņu paglabāja 19. apr. Dārgais - mīļais tēvs, kur tu esi!!?... Dzirdu dziļi zemes dibenā viņa veiklo valodu; “Es esmu īstā tēva mājās, man še it labi klājas... Laimi un mieru es meklēju tai bēdu un moku pasaulē, es meklēju un piekusu no darba un no sāpēm, es meklēju un neatradu... Viss mani sāpināja, viss pārvērtās par mokām un es gaidīju atkal – es gaidīju- un es vīlos- es cerēju un piekusu... nekas man nespēj traucēt, tikai mani vārdi, mani darbi – tie mani pavada un ir nemierā par mani... Ja, dārgais tēvs, es stāvu pie Tava zārka, es redzu Tavu lielo mieru, ko nekādi dabas spēki nespēj traucēt... saldi Tu snaudi, tikai Tavi darbi, Tavi vārdi, tie mani sāpina...Tavas rokas, Tava mūža milzeņi, mierīgi atpūšas uz Tavām krūtīm – darbā jūs esat gurušas - (...)ēma, acis vairs neskata, neapbrīno, neraudz ne pa gara straumes, tavs runas zobens, izsīkušas, ap miers...miers... Kaut Tu ar man atļautu pie saviem sāniem mieru baudīt, man, kas dažu reizi esam bijuši nemierā...

Mana dārgā, vecā tēva pēdējā nedēļa;

Svētdienā 5. aprīlī tēvs bija vēl diezgan spirgts. No rīta kā jau parasts noturēja savus pātarus ar visu sirsnību, ka arvienu. Tad gāja paseret ap plkst 11 ēda brokastis un pēctam guleja garu dienas dusu. Pēc tam aizgāja pie Bērziņ skrodera, aiznesa tur Antona svārkus šūt, kur palika diezgan ilgi. Mājās pārnācis runāja ļoti daudz par dažādām lietām. Pēc steidzas gāja gulēt ar pārliecību, ka r’tu jāsāk pirts būvēt. Pirmdienas rītā bija dzestrs ziemeļa rīta vējš. Kad cēlāmies augšā, Nātriņš jau agri bija klāt uz bet vecais Apse, kas bija līgts kā būvmanis, nebija atnācis. Tūlīt no rīta par to sacīju tēvam. Ap plkst. 5 ar tēvs bija piecēlies, pie kam citus rītus viņš gulēja līdz 7 vai 8 rītā. Līdz brokastīm sakartojām baļķus pie kam viņš bija klāt. Pēc brokastīm viņš aizveda Nātriņu un Pēteri uz jauno aploku malku zāģēt, bet es, tēvs un vecais Ancis sākam baļķus zīmēt. Visu laiku viņš bija jautrs un runīgs, runāja un komandēja patsstāvīgi. Žēļojās tik, ka Apse neesot atnācis, nemaz nezinot iesākt un iegruntēt, jo nezinot, kā Apse īsti gribot. Uz pusdienu Apse ar bija klāt. Ielikām pirmos baļķus pēc stāvīgi sakārtoja un sarindoja baļķus, kā būvējami. Pēc pusdienas darbs parasti (...)

šā laikā tēvs bija jautris runāja, jokoja daudz. Pie vakara, kad baļķi tās dienas būvei bija pietiekoši sakārtoti, tad tēvs gāja mājās. Otrā dienā viņš atkal bija klāt. Bet šoreiz nebija tik jautris, rādījās drusku saguris. Brīžam vajadzīgos baļķus nozīmejis steidzās atkal mājās. Pusdienā man bija pat jāsaka, ka mums trūkst baļķu. Pēc pusdienas īsi atnāca pie mums, vajadzīgos baļķus nozīmēja un steidzās mājā, jo ļoti saldējot aukstums. Vakarā, kad pārnācu no darba, viņš jau gulēja. Vakarā māte deva tēju un solīja izsviedret, jo šis tak esot apsalies. Trešdienā viņš vairs nepiecēlās, bet gulēja un vaidēja ļoti. Māte slapināja ar aukstu ūdeni galvu, bet tēvs gulēja cauru dienu un nemaz nerunāja Maltītes laikos kad pārnācu mājās man bija neizsakāmi drūmi. Es redzēju, ka tur, tajā niecīgā, sīkā, vecā, nobalējušā stāvā ir bijušas, augušas un atkal zudušas tik daudz jauku cerību, jauku jūtu un tas viss ir zudis, atliek tikai sāpes un mokas. Kad prasiju tēvam, kas viņam sāp, tad atbildēja; drusku galva, bet grūti un tieku ļoti spiests. Ceturtdienā viņš bija daudz runīgāks, pa reizam sēdēja gultas kājgalā un teica, ka nemaz vairs nevarot gulēt, jo esot ļoti grūti. Ceturdienas naktī viņš ļoti vaidēja (...) vaja šo priekš ēšanas. Naktī bija (...) (labajos) durtas. Piektdienā sūdzējās, ka (...) Mēģinājis bija likt karstu klāt. Es pārliecinājos, ka karstums bija diezgan liels un ka šie dūrieni nav vis vienkārš... caurduris, bet būs plaušu vai krūšu plēves iekaisums, tāpēc liku vēsas kompreses. Pēc pusdienas gribējām braukt pie daktera. Tēvs neatļāva, ka vēls laiks. Ar bija cerība, ka varbūt vis izies par labu, tomēr jutu tik nospiedoši, tik sēri. Ja biju viens istabā un redzēju, ka vecais, sirmais tēvs gulēja un cieta, es raudāju kā bērns. Aizmirsti bija visi nesaskanīgie brīži un viņš man bija mīļš bez gala mīļš. Vēlējos kaut cauru mūžu viņš runātu un bārtu mani, bet diez kā viss būs?!...Piektdienas naktī tēvs atkal vaidēja, bet uz rīta pusi bija iemidzis un mierīgi gulēja. Kad rītā piecēlos, māte mani uzaicināja atkal braukt pie daktera, bet tēvs liedzās, lai vēl nogaidot, varbūt palikšot labāk un ko tur dakteris līdzēšot. Beidot nācām pie gala sprieduma, ka jābrauc pie daktera. Ļoti labprāt tēvs runāja ar mani un tā slepeni lūkojās uz mani. Ai, šis skats, kad viņš savām platām, zilām acīm gultas kājgalī nosēdies raudzījās uz mani un visapkārt, tas ir neaizmirstams un tas ir bezgala sāpīgi. Vēl viņš mācīja par pirti, kas un kā jādarot, lai dakteri mājās nevedot, bet lai visu izstāstot, gan tad viņš zināšot, bet ja Jānis gribot, tad lai vedot, (...) šī zinot. Aizbraucu Limbažos. Kad nobraucu (...) teris nebija mājās. Mani dakteri gaidot, ienāca (...) runats pa telefonu, lai vedot dakteri. Pastellejam pasta zirgus un ap plkst. 11 Jānis ar dakteri izbrauca. Bez gala garš bija laiks gaidot, lai Jānis brauktu atpakaļ, jo tad es ar zālēm brauktu uz māju. Ap plkst, 5 atbrauca Jānis atpakaļ. Dakteris sakot, ka esot krūšu plēves iekaisums, neesot bailīgi. Došot zāles, jāliekot kompreses, tad būšot labi. Par visu to tomēr man bija tik sēri, tik nospiedoši. Ap 7 izbraucu no Limbažiem. Braucu diezgan ātri. Pie Ķīpenu priedes nāca Apse pret un sacīja, ka tēvs vairs nerunājot. Es situ zirgam un braucu pēc ārprātīga. Kad atbraucu mājās, steidzos istabā, tēvs gulēja un smagi elpoja. Kas var izsacīt to briesmīgo sajūtu, redzēt tik mīļu, tik dārgu cilvēku, ka tas vairs nav glābjams. Visu nakti pārdzīvoju kā briesmīgu sapni. Pa reizam it kā pamodos un ar varu bija jāpiespiežas domāt, ka tas nav sapnis, bet rūkta patiesība. Kad par reizam pār tēvu pārliecies brēcu un raudāju, tad tēvs atvēra savas platās, zilās acis, sarauca it kā dusmās uzacis, tad vēra atkal acis ciet un elpoja smagi. Tā tas vilkās cauru nakti. Es gulēju pie viņa krūts un klausījos vēroju katru elpas vilcienu. Reizam tēvs ņēma roku no segas apakšas, pakašāja galvu, reizam svīda aukstus sviedrus un drusku ievaidējās. Gaismiņai austot elpas vilcieni kļuva arvien lēnāki līdz saulītei lecot mana mīļā, dārgā, vecā tēva krūtis stājās celties pēdējā elpas vilcienā un apklusa uz mūžu. Vairs viņa balsi nedzirdēju un nu (...) Cik nesaprotami izlikās redzot viņu to mirušu. (...) tomēr patiesi,,, Biju galīgi satraukts, neaiz(...)

Pēc to nomazgājām. Izģērbts tas izskatījās gluži pēc dzīva, tikai galva nokārās uz krūtīm. Apģērbām viņa baznīcas apģērbu, pelēku vadmalas kārtu. Ap plkst 10 atbrauca Jānis. Mirušais tēvs gulēja pie loga gultā. Ai, cik tas bija briesmīgi, kad Jānis istabā ienācis, krita ceļos pie mīļā tēva līķa un raudāja sāpīgi! Ai, cik tas bija briesmīgi. Briesmīga diena, sāpju diena. Pirmdienā braucu uz Limbažiem pēc zārka. Nopirkām ozola zārku, melni krāsotu, kantēs ar drēbi, rotātu zaļām palmu lapām sānos. Jānis brauca līdz uz mājām pie iezārkošanas. Ak sāpīgi bija redzēt un saprast, ka mīļais tēvs pēdējo reizi izgāja no savas mājas no sava roku darba: - likās ka visas sienas vienās elsās raudātu un brēktu. Kad tēva zārks bija drēbju klētī ievietots, tad saulītei sēžoties pierurēja pilsētas fūrmanis- Fricis bija atbraucis. Gāju tam pretī. Viņš izskatījās bāls un noguris. Istabā ienācis tas krita mātei ap kaklu un dziļi elsodams raudāja, raudāja ilgi. Beidzot skubinājām iet uz klēti Tēvu raudzīt. Klētī iegājuši, uguni aizdedzinājuši un kad viņš atslēdza līķa šķidrautu, tad stipri iesaucās; ”Jaunais Tēvs!’’ Uzkrita tēvam uz krūtīm un raudāja, raudāja nevaldāmi. Es biju noguris līdz beidzamam. Visas jūtas, pats viss iekšķīgi raudāju, bet asaru trūka... Tā vilkās visa tā garā nedēļa. Bēres bija noliktas uz 19. aprīli. Katru vakaru gājām uz klēti sataisīt zārka vāku. Fricis ņēma Tēva paša veco dziesmu grāmatu, kas bija ielikta tam (...) nolasīja kādas peršiņas. - Tā vecais tēvs, (...) da un skaisti sirmie mati, cik daudz tas neatg(...) kas tik garā mūža gabalā kopā bija nodzīvoti, līdz šim viņu dārgums un vērtība nebija sajusti, bet nu, kas to lai izsaka!...

29. novembrī 1909.

Šodien pirmā advente. Laiks (..) un nomiglojis. Pārāk slapjais un aukstais siena laiks visu dabu novilka tik vēlu un visi darbi tā nokavējušies. Šodien dzird Aišēnā ar mašīnu kuļot. Pagājušā svētdienā mēs kūlām. Septembrī bija ļoti silts laiks, oktobris atkal ļoti auksts. Vispār šogad ļoti slikts laiks. Raža diezgan laba, bet daudz iet postā. Nopirku no krievu mācītāja butku un vakar atvedu mājā par 7 rb. Pēc veca paraduma,ar šodien bija pātari jautri. Ļoti grūti, kad iedomājos par savu veco tēvu. Gāju mežā pastaigāties, tur visur ir vietas, visur vecas pēdas no vecā sirmā tēva, visur sāp sirds, visur pagājušo laimes brīšu klusie kapi. Ja, kad dzīvoju ar sirmo tēvu, tad bijām viens otram par nastu, bet tagad cik laimīgas atmiņas, kas to vēl var reiz pārdzīvot. Nāk ar prātā brītiņi par manu mīļāko. Katrā vietiņā, kur kopā pavadījuši, cik mīļi tie ar nav. Vis, vis ir (...) es vientulis, viens es klīstu, viens (...) līdz viens es vientu;li kapā gulšos.

17. Janvārī 1910.

jauns gads un nodzīvotas 17 dienas.

Šodien laiks apmācis un sniega putenis. Līdz šim nav vēl nav patstāvīga ziema bijusi. Laiks mainīgs.  Vecais gads pagājis uz zudis. Cik daudz dažādu gadījumu un brīžu nav zaudēti viņā. Matilda lasa mātei priekša sprediķi no vecas sprediķu grāmatas, kuru tēvs arvienu lasīja. Sirds žēlabās saraujas atminoties sirmo tēvu un mostas tik dziļi guldinātas jūtas, kad vel kā jauns zēns klausījos šajā sprediķī, tas ļoti atgādināja, ka drīz nāk tik ļoti gaidāmais ziedonis un dziedonis. Ai, kādas patīkamas saldas jūtas pildīja dvēseli par to iedomājoties – kusīs sniegs, dīgs zālīte... puķītes, gavilēs putniņi, prieks, ak prieks! Tagad tas liekas viss jau kā pārdzīvot, izjusts. Tikai šās atmiņas moca sirdi. Šodien lasu un brīnos – Friča dzeju “Sapņotājs pāžs’’ – tik daudz jūtu un tik bagāta izteiksme. Pagājušā nedēļā biju iedomājies atkal šādu štuku: Gribēju braukt pie Salas Paulīnes un tai galīgi noprasīt, vai šī neņemtos man par sievu : tad gribēju atkal lai māte brauc viena pati un to izdara, māte atteicās ka tas neizskatoties, ka viņa to darot. Tad atjēdzos, ka (...) nepareizi sevišķi no ideālās puses, (...) pēc tam varētu būt, bet tomēr mūs (...) su jūtas būtu tādas un svešas,(...) taču neidomajam un es tak neko nezinu(...) viņas. Tāpēc aizlikšu šoreiz visu precības lietu līdz tam, kamēr nebūšu ar kādu skaidrībā bez kādas vidusjatības. - Tā aiziet manas dienas, kā pelēka cietuma sienas. ---

Man tiešām nav sevišķas intereses dzīvot.

21 februārī 1910. (Dienas piezīme)

Laiks tāds nomiglojis, puslīdz silts. Vairāk kā nedēļu, kamēr jau dzird cīruli dziedot. Lauki visi jau melni izskatās pilnīgs pavasaris. Paliek visi ziemas darbi un braukšanas neizdarītas: vēl jakulsta pra simti linu. Šodien agrāko Kurašieni veco Plūmieni rok Umurgā. Man ar bija jābrauc, bet sāp galva, tad māte aizbrauca un Pēteris līdzi brauca. Šodien atkal svētdiena. Tas laiks tāds, pats tāds. Prātā nāk vecais, sirmais tēvs, cik gan savādi ir, tik parasts, tik ilgi kopā dzīvots, kopdzīvē likās, ka nekad  un nekas mūs nevarēs šķirt un te piepeši vis zudis. Viņš ir miris, tiek aizvests un dziļi zemē ierakts. Pazudis un šķirts uz visiem laikiem. Tā tas ar būs ar mani. Ar piespiešanos jāiedomājas, ka ar mani reiz raks un neizbēgami tas notiks. (...) tik sevi aizmirsties bet citādi ir tiešām.

16. aprīlī 1910. (Dienas piezīme. Lielā piektdiena)

(...) tagad tāds, ka pagājušā gadā kādu nedēļu pēc Jurģiem. Zāle jau īsti zaļa, rudzi labi paaugušies, tīrums jau stipri vien strādāts; visi rudens arumi noeceti kādas 3,4 purvietas uzartas u.t.t. Pagājušā naktī bija diezgan liela salna, bet dienā stipri silts. - Šodien jūtos ļoti savādi. Esmu tukšs. Neko laba nespēju ne domāt ne darīt. Darba dienās esmu ļoti nokusis darbā, tā tad atpūta ļoti noderīga. Varu cauru dienu gulēt, locekļi tādi tirpaini un gurdeni.

5. decembrī 1910. (dienas piezīme)

Kā skatos šajās lapās, tad ilgi, ilgi nekā neesmu uzzīmējis, Pagājis jaukais ziedonis, darba un pūļu pilnā vasara un es, es esmu, kas bijis – vārgulis... Pagājusī vasara bija pietiekoši laba, bija diezgan saules dienu un ar diezgan nekrietna laika. Audzis pietiekoši labi. Par vasaras brīvdienām bija Fricis mājās; to laiciņu nodzīvojām labi. Rudenī bija Tilla pie mums. Laiks sāka diezgan agri salot, bija sniegs un atkusa un tagad jau kādu nedēļu pilnīgi viss atkusis un patstāvīgi katru dienu līst lietus. Esam jau 4 rijas linu izmalušiap 18 1/2 tūkstoši un vēl rija jāmal 3 1/4 tūkst. Lini maksā labi. Labi lini pāri 60 rb.

Mājas dzīve iet pa vecam. Māte ar Tillu (...) cību. Priekš kādas nedēļas ar Jāni (...) jas rēķinus. Tēvam bija Jāņa palic(...) pagjušāgadā es ar iedevu kādus 300rb., bet(...) ka visa šī nauda ir iztērēta un vēl (...) parāds pie Jāņa. Jā, šī māja un visa mana dzīve, kā es gribētu to nokratīt, kā melnu kreklu, bet nav dūšas no dzīves ārā būt. Par šo māju, par šo mājas dzīvi man nav plāna. Es saprotu, ka nāks dalīšana, ka nāks mantojuma šķiršana, tad man jāšķiras no tik vecas un iemīļotas vietas, bet ko lai daru, pats es jūtos tik nespēcīgs, ka neko darīt nevaru, ka tikai dzīvot. Labprātīgi, jeb bez spaida no ārienes es aiziet nevaru, tāpēc es dzīvoju gluži bez plāna, klātesošam acumirklim. Negribu ar par tādām mantas lietām prātot, bet gribu dzīvot, kā var un cik tālu var. Es rakstu, bet mani piespiež klausīties un vērību uz sevi griest otrā istabā grūti slimojošais krustēvs. Viņš guļ jau vairāk kā mēnesi uz gultas un cieš. Bez gala grūti. Vairākas reizes jau ir izlicies tā, ka viņa dzīvei tūlīt būs gals, bet tomēr vēl arvienu cieš un paliek pie dzīvības. Cik reizes jau neesmu grūti noraudājies; es skatos, ilgi viņā un būtu vēlējies kaut cik sajūtami saprast viņa grūtas ciešanas, bet ar laiku manas jūtas paliek trulas un nespēju vairs neko just. Kā lai saprotu šās ciešanas un viņu cēloni. Vai ne dabīga dzīve(...) vai nelaimes gadījums. Par daļai jau (...) ša vaina, ka viņš iesācis bradvīnu(...)tabaku. Ša jifts jau tiek daudz dzerts un (...) cienītājus. Par viņa veselību pie ārsta (griesties) lieki, jo viss krustēva organisms ir gluši sabojāts. Daudzas ciešanas un sāpes, kā kodi viņu sagrauzuši un vēl arvienu grauž nežēlīgi. Ja, man ar atmiņas nepaliek mierā, atgādājos gadus atpakaļ, cik rūpīgi un gādīgi viņš krāja un rausa. Ko un kā varēdams un visas šās rūpes, gādāšanas priekš kam? - lai ilgāk ciestu!..- 

Manā apziņā pašlaik ir ievietojusies pārliecība, ka viss pasaulē ir nevērtīgs un lieks, ar visu sirdi pieķerties darbam, saviem mantas krājumiem. Nāk gadījums viss izgaist, pazūd un līdz ar to sirdī dziļa rēta un grūta ciešana. Krāt garīgas mantas, izglītību, gara gaismu ir no svara pie kam būt gluži vienaldzīgam. Ir manta jeb ar nava tās.

Bet mīļais krustēvs, žēl man tevis!- Man nāk mūsu kopdzīves brīži,  tur salido kā ziedoņa dziedātāju bars – tir jautrie priecīgie brītiņi, kad vēl tavas ciešanas nebija Tevi gluži nomākušas, bet gan kā izsalkuši vilki zvērojošiem skatieniem, vai uz ik soļa sekoja, bet Tu to neievēroji, bet biji jautris un  nebēdnīgs ziedoņa rīts. Man nāk prātā šie brīži, kur biji sagrauzts vai nu pats par sevi, jeb ar līdz juti citu ciešanām. Bet tagad kur esi no savām ciešanām, gluži nomākts kur izkalst pēdējā asins pilīte no Tavām dzīslām, Kur Tava dzīvības uguntiņa ik brītiņa saplok un tuvojas dzišanai... un tiešām tuvojas un (...) kad būsi no visa svabads ieiesi mierā (...)rā un es nezinu, kādēļ mana sirds sāp(...)

līst no asinīm?! Šāds brīdis tik vajadzīgs (...) viņam un ar man, bet tomēr šķiršanās un (...) pakaļ palicējus sāpina. Mīļais krustēvs, palīdzēt nespēju Tev, kaut ar man cik sāpīgas būtu Tavas sāpes. Tumšs vakars sedz ārā laukus, smagās lietus piles, kā sēru asaras krīt uz ziemas miegā sastingušo zemi.- No sirds novēlu mierīgu miedziņu, kas lai Tevi šķir no Tavām ciešanām, no tumšas baigas nakts. Ar šām vakara stundām ar beidzas atkal svētdiena. Nemanīta viņa aizgāja, tikai jūtu atspirgšanos visos savos locekļos. Rītu sāksies darba diena, darbs, steigšanās atšķirs un liks nesajust  neko. Viss steidzas, zūd un es ar zudīšu, bet acumirklī vēlos, . kaut drīzāki – lai zūd, lai zūd!---

26. decembrī 1910. (Dienas piezīme)

Otras svētku dienas vakars. Aizgājuši atkal svētki un palikusi tikai izpostīta sirds. Vakar Jānis dalīja dāvanas no svas puses, ar no Tillas, no Rīgas. Tā diena pagāja tā pietiekoši. Vakarā Jānis man taisīja pārmetumus par Poksi(?). Mani nervi ir vāji un tas mani tik nejēdzīgu pataisīja, ka grūti ir izstāstīt. Šodien atkal visi sāka sūdzēties par mājas darīšanām Jāņam un tas viss priekš manis bija tik nepatīkami, ka jutos pilnīgi (...) tagad es sevi apņēmos, lai cik grūti ar(...) raisīšos no visa vaļā. Es neesmu (...) vienesis un neiznesīšu. Nejūtu nekāda dzī(...)kādas drosmes un es gribu sevi pārlieci(...) ilgi tak man neko nevajadzēs. Tikpat fiziski kā garīgi jūtos, ka mani dzīvības spēki ir izsīkuši un es vēlos mieru, kādu sajūt vecuma dienāas. To spriest un noteikt, kas vainīgs pie manas kā pie daža laba dzīves izpostīšanas, to es nevaru, bet dzīvot tak nevēlos. Kā viss būs un beigsie, to noteikt nevaru, bet to gan jūtu, ka ārā ir drūms auksts ziemas vakars, bet es esmu vēl drūmāks un nejēdzīgāks. Es tagad sataisīšos uz guļu varbūt, ka miegā viss atkal labosies un es rītā piecēlies jutīšos labāk. Ārā kunkst un vaid krusttēvs, tālāki atkal citi visi cieš, bez gala cieš un priekš kam tad lai cieš – lai mirtu, lai mirtu.

26. janvārī 1912.

Skatos lapas pusi atpakaļ, redzu, ka neesmu ša papīra vairāk kā gadu kustinājis. Ja nu mani kāds jautātu, kādēļ gan tagad viņu rokā ņemu? - Mana slimā māsiņa liek viņu atminēt. Mana māsiņa Anetīte, viņa slimo jau divi gadi. Dakteri liecināja, ka viņas krūšu slimība ir katars. Žēl man ir, ka piegriezu maz vērtības. Tagad viņa guļ cieš grūti un dakteris saka, ka dilonis iesācies. Viņai pašai par to vēl nekas nav teikts. Viņa domā, ka vēl tā pati vienkāršā krūšu slimība un sapņo savu jauko, rožaino bērnības sapni, ka reiz būs atkal vesela, dzīvos un priecāsies kā putniņš ziedoņa rītā (...) mierīgi savām platām zilām acīm, kas kā divi (...) kādreiz viņos krāsojas. Ja, rāmi, dziļi un skaisti šie (...)bīte viņus ēno. Kas pazīst un sapratis manu māsiņu (...) daudz skaistuma slēpjas šajos spoguļos. Manas krūtis saplok, mana sirds sāp augonim līdzīgi, kad dzirdu, ka Anete nezinādama savu briesmu, arvienu vēl taisas uz izveseļošanās uz dzīvi. Un ja nu tiešām šis nāves spriedums, šis dilonis ir uz viņas vai tas nav briesmīgi?! Ja iedomājos no otras puses, ja manai māsiņai šās briesmas ietu garām, viņa izveseļotos, varētu piedzīvot tādu pašu dzīvi, tādus pašus priekus kā es, kāda tai būtu nozīme šai dzīvei! - vairāk nevaru teikt, ka – nekāda...

Dzīvoju tikai, lai dzīvotu. - Tagad Anetīte dus saldi, sapnī ir vesela un priecājas. Es sēdu pie gultas, klausos viņas smagos elpas vilcienus un pārmainu lupatu ko mitru uzlieku uz pieres. Sevī es jūtu, ka laimīgs es būtu, ja tāda mīlestība mani pavadītu pēdējā dzīves gaitā. Skaisti, kā no ejošas vakara saulītesapsīdēts lēni es krēslā ieslīdētu un savienotos ar mūžību. Iedomu vājība, nervu nespēks ir, kas tā saista pie dzīves, kas tomēr nav paturama. Dusi saldi manu Anetīt, tagad es iešu pie saviem darbiem.

18. novembrī 1912

Ir gadi un gada laiki, kad maz redz saules laiku – apmācies, miglains, lietus, negaiss. Tādi pat laikam ar dažu cilvēku mūža dienas. Ar mans mūžs tāds ēnu un bez saules (...)

Reti kādreiz pašķiras tumšie mākoņi un atspīd (...)  Maz kādreiz man atgadās, lai nu ne īsts prieks, (...) dzīve. Tagad jau atkal ir liels laiks, kamēr (...) nepanesams gara stāvoklis, ļoti liela grūtsirdība. Darbā ātri piekūstu un nav patikšana ne pie kāda darba. Domāju šā tā, kas gan lai būtu pie tā vainīgs un kur meklējams cēlonis - ! Anete vēl slimo, nav paredzams ne lāga nosakāms būs tas gals. Tad vēl  mans darbs un mana darba lauks. Es paredzu, ka šē mājās ilgāk palikt un strādāt nevarēšu. Tādas prasības, kādas citi mantinieki uzstāda, nav izpildāmas un tāpēc ar jālūko būs cits darba lauks. Tad vēl māte slima, tāda pat Anete, kur lai ņem tās vajadzības, kas tiek paģērētas. Šāda slimīga būšana rada pa lielākai daļai visas tās nekārtības un postu kas redzams vai uz katra soļa mājas dzīvē.

21. decembrī 1914 . gadā

Ārā pūš auksti vēji, manā istabiņā ir silti un pēc ārējā skata liekas, ka esmu gan īsti laimīgs jo jaunpiebūvētā mājas galā nu varu ieņemt pats savu dzīvoklīti. Bet, kas to gan lai zina cik tālu esmu no katras laimes un laikam gan šo malu tuksnesī, kur tik cītīgi meklē pēc laimes, būs jaatstāj ka ne pēdas no laimes nebūšu redzējis. Sevišķi pēdējā laikā mani dziļi satriecis ir tas, ka Matilda ir mirusi.

Pagājušā 1913.g. novembrī viņa gāja Mārtiņa bērnos, bija auksts laiks (...) laiks un satrakojusies tā uz māju na(...) caur ko saslima plaušas un ta laikam ko ta katrā ziņā no Anetes būs uzņē(...) sāk savu posta darbu. Pagājušo ziemu un visu vasaru viņa veseļojās. Vasarā izskatījās pat tukla un gandrīz pēc veselas. Bet rudens pusē sāka palikt sliktāk. Kādus pāris mēnešus priekš miršanas bija ļoti grūti, jo kā likās slimība tai izpostījusi ļoti ātri plaušas. Viņa saprata savu bēdīgo stāvokli un kā baiļu, kā izmisuma skatu raudādama gultā sēdot meta uz klātesošiem. Šādās reizēs varbūt ir nervi,  kas redz un saprot -  ir grūti, bet ko tur var darīt?! - pie manis tas tā nav. Es Matilda redzēju Tavu grūto bezizejas stāvokli, es sapratu Tavas ciešanas un es cietu tā pat. Pēdējā laikā viss mani bija izsāpējis, ka man bija pašam sev jāprasa – vai manās krūtīs vēl ir sirds, vai man vēl ir jūtas, jeb es esmu gluži tukšs?! Savā īsā kopdzīves laikā ar Tevi Matildiņ dažu labu reižu biju ļoti nesaderīgs.

Ik katru reizi pēc tam,kad kāda ķilda bija notikusi, man pašam tas bija žēl, jo tik es pats zinu, bet tā jau ir mana vājība. - 25. novembrī Matilda jau jutās daudz labāka. Abas ar Aneti gultā sasēdušās pārrunājušas; ka būšot vairāk sākt ēst gribēt un tad varēšot no gultas piecelties. Vasarā varēšot atkal svaigā gaisā un siltā saulītē veseļoties. Ziemassvētkos dedzināšot eglīti. Pēdējā vakarā izpakāja no Rīgas sā(...) viņa jautri skatījās un runāja daudz un jokoja. Pēc (...) divatā pārunājušas savus jaukākos dzīves brīžus (...) ši pat dažas zinģītes, ko abas ar Ievu aug(...) jušas, kad tā bijusi ziedu pilna un kad putniņš šūpojies dziedādams vecaploka bērza zariņā. Jā, jauks brītiņš tad, kad caur tik tumšiem un briesmīgiem padebešiem pavērās mazs lodziņš- redz skaistu zilu debesi, atspīd siltie spirdzinošie saules stariņi un nabaga cietējs piemirst  briesmas, jūtas laimīgs un aizmirst pat, ka vēl visapkārt debess tumši apmākusies un joņo negaiss. Pēc tam paēdusi gājusi gulēt un Anete to segusi. Pēc plkst. 2 pēc pusnakts pāra reizes klepojusi uzlēkusies sēdus, saķērusi spļaujamo trauciņu, bet asinis nākušas par muti, tad izsacījusi laikam asinis, laidusies guļus un tā aizmiga uz mūžiem. Tajā vakarā, es darbā nokusis, jo linus malām, pēc 8 cieti aizgūlos. Piepeši ļoti stipri sita pie manam durvīm un pamodies, es dzirdēju Anetes izmisušos kliedzienus. Kaut gan apmulsis, tomēr sapratu, kas notiek. Skrēju pie Matildas tā gulēja bāla un klusa un nevaidēja vairs, nesmējās vairs. Anete izmisusi ar aizsmakušu balsi kliedza vienā kliedzienā; mīļā Matildiņ, mīļā Matildiņ. Ja Anetiņ, vel neesi pati vesela un nu skaties un negribu savām acīm ticēt, ka tā, kas pasaulē neko nevēlējās priekš sevis paturēt, bet visu zaudēt, lai tikai Tevi glābtu- ka ta ar kuru kopā augusi un dzīvojusi no tā mirkļa, kas tas tālākais Tavā dzīvē un no tā paša mirkļa viss ir bijis kopeis jūsu dzīvē. Ir grūti iedomāties, ka maz būtu iespējams jūs šķirt, kas esat viens un kur (...) nis lai rastos, kas tādu darbu pastrādā (...) tas brīdis pienācis un jūs esat šķirtas (...) un bāla, tādiem ka drusku nicinošiem vaibstiem (...) būt tālu pāri visām ciešanām. Bet Tev, Anetiņ, tās grūtās ciešanas tagad un kas vēl zina kādas gaida...Mātei. Līkša asaras pietrūkušas. Ar lielām pūlēm kustēdamās, tā vēl pūlas segt un sildīt klusi vaimanadama, ai manu meitiņ, manu rozīt!! Man asaras lija straumēm, tad tas ar pietrūka tik es salu, briesmīgi salu, ik (...) ietīts. Atbrauca Jānis raudāja, tā pat ar Fricis un Antons. Pienāca 1. decembris, izvadījām un guldījām dziļi zemē. Man pie Bedres stāvot atmiņā gaiši viss rādījās ko bijām kopā dzīvojuši, visi tie jautrie un skumjie brīži. Tik skaidri redzēju, ka pagājušā rudenī kad braucām pēdējo reizi kopā baznīcā un no baznīcas braucām uz kapiem, - viņa še pati pie tēva kapa lasīja peršas no savas dziesmu grāmatas un par visam negribēja šķirties un nu pēc gada viņa pati še atdusas. Kā savāds salīdzinājums man rādījās viņas jautrie brīži, cik ļoti viņa mīļoja būt jautra un dziedāt un kā nu viņa te gulēs viena atstāta drūma un klusa šī puķīte ziedonī, kas no salnas kosta. Cilvēka mūžā šādi maldu brīži ir savādi, ka grūti ir izšķirties vai sapņo, jeb ar kas patiesi notiek un man liekas, ka nav nekādas īstenības, bet tikai sapnis, sapnis vien ! Laikā izceļas un nozūd viss. Ja nozudīšu es, kas sapņojis šo sapni, (...) būs prāta un kāda daļa būs kādam par maniem(...) katris sapņojis atkal savu. Es šķiroties no sava (...) man ir mīlestības jūtu es isas viņas, kā sā(...) dziļā kapa un pēdējais stādu uuz smilšu kopi(...) mana dārgā māsa sedz. Tavs jaukais un ar skumjais sapnis ir iris, bet manā sapnī būs Tev vieta, kamēr viņš gājis līdzīgi Tavam. Tā tad saldi saldi dusi, lai manas sārtās rozes laiž vēl saknes caur Tavu sirdi. ---

12. martā 1918. gadā

Ilgi ilgi neesmu šīs lapas rokās ņēmis – skatos lapu atpakaļ, ir aiztecējuši vairāk kā četri gadi un pēdējais gadījums, kurā esmu pie šīm lapiņām ķēries ir bijis manas vienas dārgās māsas pavadīšana uz beidzamo dusu. Tagad sēdu vienā istabā ar savu otro māsiņu tas ir mīlestības otro pusi, kura šķīra  priekš četriem gadiem no veselas būtības nežēlīgā nāve. Tagad tā pati briesmone, kas ļāvusi viņai vēl tos gadus nīkt un ciest, nežēlīgi grib viņu atdot iznīcībai. Bet par šiem gadiem šī dalīta mīlestība ir atkal vienojusies, ir atkal vesela tapusi ar savu kroplo māsiņu. Tiešām tas ir vienojies un kaut kas vesels tapis. Bargs likteņa sitiens ir viņus šķīris. Mana veca sirma māte grūti pie spieķīša turēdamās tā šļūc pa istabu. Paslepus, bet vērīgi tā raugās uz sava lolojuma ciešanām. Kāds nu ir Tavs mūžs un Tava mūža panākumi. Ar mokām to (...) sauli nesusi, grūtībām un sirdsēdām (...) visus šos garos gadus asiņainus svied(...) ma mīlējusi un kopusi. Miesīgi tur pa(...) mīlestības lolojuma nekādu neatradi un (...) atrast, bet mīlestības šūpuli, mīlestības (...) pilnīgi atradi, kur varēji savas augstākās jūtas lolot un ciest. Un tagad briesmone nāve taisās šo pēdīgo Tev atraut! --- Un mana dārgā māsiņa cik bailes viņai no šīs melnas nakts no šā bezdibeņa, no kura vairs atgriešanās nav. Baiļu pilnu skatu tā raugās uz vienu otru līdzcilvēku, it kā palīdzības gaidīdama. Uz savu mīlestības vienojumu tā lāgā neuzdrīkstas pavērt kādu mirkli, varbūt bīdamies iedomāties par neiedomājamo šķiršanos. Ja mana mīļā māsiņa manas mīlestības pilnīgākais atbalsts, daudz es Tevis dēļ esmu cietis un acumirklīgās ciešanas ir neaprakstāmas. Varbūt vēl ir kāda žēlastība, kāda vara, kas mums ļauj kādu laiciņu kopā dzīvot un ciest un varbūt mūžīgi tiekam šķirti.--- un kas tad --- Par to nedrīkst domāt jo spēka trūkst. ---

20. martā 1918. gadā

Priekš astoņām dienām domāju gan, ka spēki aptrūks briesmu brīdī, bet tagad nezinu sacīt, kur radies spēku avots, bet vēl esmu un dzīvoju. Dārgā, dārgā Aneta aizmiga 18. martā 1918 g. pulksten 1/2 3 (pustrīsos) rītā. Neiedomājamais beidzot (...) tam jātic. Astoto slimības gadu, kuru anate dzīvo(...) tajis cieta un daudz ar mēs cietām. No ārpa(...) gados viņa pilnīgi šķīrās un dzīvoja pilnīgi ga (...) dzīvi. Par katru atsevišķu gadījumu, par katru dzīvnieciņu, stādiņu, par ziediņu, lapiņu, par katru saulaino dieniņu, kad slimība viņas spēkus un garus nemāca, cik skaisti, cik dievišķi skaisti viņa prata priecāties. Cik dievišķi skaisti ar tīrākās mīlestības apēnotos vārdos viņa prata par katru gadījumu pastāstīt. Sargeņģelis priekš manis viņa bija un tas deva spēku visos grūtumos paciesties, kas celās caur viņu un gaidīt tikai: kaut viņa dzīvotu, kaut tik nebūtu jāšķiras. Labāk savu notrulušo dzīvi beigt, ne šķirties no viņas. Tiešām tīra bija viņas dzīve, skaista, kā balts rožu zieds, kā rasas piliens tajā. - Bet nāca brīdis, par ko sirds stājās domāt, nāca šķiršanās brīdis. ---

Viņas slimības pēdējās dienas bija šādas; Māte bija saaukstējusies un sāpēja kakls un Anetei bija ļoti bailes, ka māte var grūtāki saslimt un viņai vairs nav palīga, nav vairs tās tīrās mīlestības ar kuru un pie kuras viņa varēja dzīvot. Ta ka nākošo vasaru viņa domāja no ievērojamām lietām, domāja likties iesvētīties pie Dieva galda, domāja atkal saules starus, ko vasara tik bagātīgi velti lietot savas veselības stiprināšanai. Neatlaidīgi Anete uzstāja braukt uz Valmieru pēc ārsta, jo Limbažu ārstiem viņa neticēja, kad tam pretojos viņa uz mani saskaitās. Beidzot māte nolika vēl uzgaidīt, jo viņa jūtot kaklu l(...) Dienā aizbraucu uz Limbažiem. Mājā (...) dzīvoju uztraukumu, māte bija gultā ar (...) krūtīm. Anete man paskaidroja, ka (...) klausījusi, gājusi ķēķī, sasaldējusies un (...) Pagāja nakts un atkal diena, māte drusku labojās. Anete no savas slimības jūtas laba cītīgi kopa māti. Pienāca vakars, gribēju palīdzēt tur pie mātes ko nebūt darīt, Anete neļāva, jo viņa pati tur izdarīšot visu. Ap pusnakti pamodies izdzirdu par visam savādu klepu, domāju, ka citās istabās kāds par miegam elpo. Uz reiz dzirdu baiļu pilnu mana vārda saucienu. Steidzos uz Anetes istabu, kur piedzīvoju neizsakāmu briesmu brīdi; - Anete uz gultu atspiedusies klepodama vēma asinis. Priekšā pieliktā traukā jau bija labi daudz asiņu un asins skriešana vēl arvienu nemitējās. Pati viņa bija galīgi pārbijusies. Kad asiņu skriešana mitējās un prasīju kā tas cēlies, tad viņa klusā balsī stāstīja, ka nesusi mātes netīrumus uz logu un tie tik briesmīgi smirdējuši, ka viņai briesmīgi vēmiens nācis, pie kam viņa to tālāk sviedusi un uzreiz bijis jāvemj un tādā briesmīgā kārtā. Pagāja kāda diena mierīgi. Ar lielāko apdomību un rūpību kopām. Tad uznāca briesmīgas galvas sāpes. Galvas sāpēm drusku mitējoties sāka sirds nekārtīgi darboties – reizam briesmīgi sita, reizam gluži apstājās. Gāju pie ārsta Limbažos, pie tirgotāja Kaupiņa dēla, jo citus Limbažu ārstus Anete neieredzēja. Slimībai tomēr arvien grūtākai tiekot vedat ārstu mājā. No lielā uztraukuma un grūtās slimības (...) nevarēju un kad gūlās guļus tad smaka pie (...) mocīja no ta, ka neatkārtojas asins skriešana (..)stu mājā. Ārsts apskatījis paskaidroja, ka plaušas (...) tikai vēl neiznākušas asinis apgrūtina elpošanu. Ja tās asinis būšot iznākt, tad būšot labi. Anete tomēr uztraukti platām acīm neticīgi klausījās. Kad ārsts aizbraca no visiem uztraukumiem pārverēta viņa iekrita kā pusmiegā tikai reizam uzmodās ēda ko deva vai dzēra zāles. Gulus gulēt nevarēju, bet es sēdēju gultas kājgalā un viņa sēdus galvu atspieda uz manu roku un tā snauda. Atnāca ar Antons no Tērbatas, kuru viņa tik ļoti gaidīja, bet tagad savās lielās mokās neko neievēroja. Savos nepieciešamākos brīžos klusi čukstēja; Mīļo, Dieviņ, apžēlojies, apžēlojies, apžēlojies! Asinis reizam stājās riņķot redzot tās mokas, ko šā milestība cieta. Priekš beidzamo dienu norunājām vēl reiz iet pie ārsta. Gāju vakarā gulēt un Antons palika līdz plkst. 1 naktī pie viņas. Pēc tam gribēju atkal es palikt pie viņas un gaismā braukt tulīt pie ārsta. Pēc vieniem Antons mani modināja un sacīja, ka gulējusi diezgan labi, bet beidzamā brīdī elpojusi smagaki, kad gāju istabā viņa paskatījās uz mani, gribēja laikam kaut ko sacīt, bet tikai tā grūti, tik ko dzirdami izdvesa: es nevaru runāt. Redzējām, ka elpo grūti gribējām vēl rīvēt krūtis ar kaut ko tādu mīkstāku, un reiz es paveros viņāi un bija redzams, ka nāve iestājas elpu jau (...) apstājas. Sākām kā ārprātā rīvēt krūtis (...) beidzot sāka atkal elpot. Mazu brītiņu (...) vēl ņēma ūdeni mutē, tad sāka atkal (...) lēnāki elpot, viens dziļāks elpas vilciens ve(...) lenāki elpoja un notika tas no kā tik briesmīgi bija bailes, viņas krūtis vairs necēlās elpas vilcienos, pār viņas lūpām vairs vārdi nenāca, mīlestība bija izsmelta, asaras izraudātas un bija nāves miegs iestājies. Braucu pēc miera mājās. Kad mājās pārbrauca viņa gulēja gultā apģērbta. Neizsakāmi laimīgs miers ēnoja viņas seju. Pēc tik daudz ciešanu pilnām bezmiega naktīm viņa gulēja saldi un mierīgi. Mūžīgais miers ēnoja viņu un es -  es ciešu ta, ka ne kurš mirstīgais var ciest. Sirds sāp ka augonis un vēlešanas nav, lai viņa izveseļotos, bet lai dabūtu tādu mieru, kā dārgā māsiņa...

1. aprīlī 1918.

Eji kur iedams, dari ko darīdams dārgais Anetes tēls pavada ik uz soļa, sirds sāpēs neatstājās ne uz mirkli. 25. martā guldinājām mīļo māsiņu dziļi dziļi zem smiltīm. Diena bija skaista, bet ceļš kā pavasara šķīdonī bez gala slikts. Kapu izrakām Matildai blakus. Puse no Matildas zārka bija atrakta, ta ka abi zārki cieši viens pie otra sagūlās. Kas dzīvē turējās tik cieši viena pie otras, kas bija viens mīlestības vienojums, kas mīlestībā zaudēja ar prieku visu, kas cilvēkam pasaulē varēja būt dārgs un mīļš (...) mīlestība atkal atdusas mūža mierā vie-(...)-Es ciešu – mans prāts grib-(...) šo jūtu sāpju brīžus izkliedet. (...) saprotu, ka šis ceļš pār kuru manas māsas ir gājušas, ir ar man garam neaizejams. Es zinu, savu dzīvi līdz šai dienai, kur mani prieka brīži tuvumā neatsver tos bēdu brīžus, kur sirds sāpēs ar vienu ta raisas un mocas – un iemantot neko neiemanto. Vai nu šos dzīves ļaunumus un priekus vairāk vai mazāk jutīs, eji dusēt gandrīz maz no svara un tā par savas dzīves beigšanos maz ko bēdājos. Nebēdājos ar par to, it ka mana māsiņa diez ko mantotu dzīvodama garu mūžu, jeb ka viņa ar ļoti daudz būtu zaudējusi līdzīgi piķi tai ziedonī, ko sala kodusi, kuras ziediņš vītīs un kuras vietu vairs nepazīst. Anete savu mūžu beidza mīlestības un ziedoņa prieka apēnota, īsi cieta un viņas nebija vairs. Es zinu, ka es, un visi esam tam padoti, bet manas māsas šķiršanās manām brūcēm dziļu brūci rāvušas, ko nekādi prāta slēdzieni uz reizu nevar dziedēt, bet varbūt gan laiks to spēs. - Eju Anetes istabā, kaktā stāv gulta, kur Anete un ar Matilda ir gulējušas. Pie gultas karajas bildīte ar uzrakstu ; “Mana žēlastība no tevis neatkāpsies.”- Sāpīgi tūlīt iedomājos Anetes pēdējos slimības brīžus, kad (...) zem gulēju, ka nesamaņā, tad atkal (...) manas rokas, jo es uz gultas kājg(...) tureja savā rokā viņas galvu; un (...)eu: Mīļais, mīļais, Dieviņ apžēlojies. Savās mokās viņa laikam nevarēja iedomāties Dieva solījumu, kas bija uz bildītes – Mana žēlsirdība no tevis neatkāpsies. Ja, Dieva žēlsirdība, kas atspoguļojas līdzcietīgo mīlestībā, no viņas, visā viņas īsā mūžā, nekad neatstājas un es domāju ar, ka tā ir Dieva žēlastība, kas pārtrauc tagad viņas dzīvi – izdzēš viņas dzīvības svecīti, kuru viņa tik rūpīgi sargāja savās slimības dienās. Mana dabīgā vājība ir, ka nevaru iedomāties šās mīlestības beigšanos. Un veca māte, cik ļoti tā cieš. Te viņa bija sākusi ziedot visu sava mūža pēdajos spēkus. Te bija viņas prieks, kad redzēja, ka slimība viņas dārgumam labojas, te bija viņas bēdas, kad ar asins sviedriem bija jākopj un jācīnās pret ļauno slimību, slikots slimības brīžos. Un nu viņa ir ar ka bez merķa, salauztu sirdi tikai asaras un asaras vēl ir, kas spēj vieglot.

Lai eju kurp iedams es redzu Aneti ejot sēdot istabā savā gultā vai atkal pie loga; redzu, ka viņa siltā lēnā pavasara saulītē staigā pa mājas pagalmu, aiziet pie dārza vārtiem, atstājas un priecājas par agro, jauko pavasari, ziedoni ar ziedu balvam. Ai, cik jauki viņa cik skaisti viņa prata par tiem stāstīt un (...) nu vis tas skaistums izbeidzies viņa ir iz(...)ota. Krāsies dažādi raibi piedzīvojumi (...) atmiņas, kā biezi slāņi tie gulsies pār visu tagad piedzīvoto un izdzēsīs visu to no atmiņas. Bet tomēr nav iedomājams, ka no manas atmiņas Anete varētu kādreiz tik izdzēsta. Tikai tad, kad iešu tur, kur viņa tagad ir, tad gaisīs manas dārgās atmiņas. Bet šā ciešanas ir grūtas un kā sirds asiņo. Mīļā Anetiņ! Šim brīžam visu, kas pie manis ir tas dārgākais un jaukākais to ziedoju Tev. Savā sirdī, savās jūtās, es tās skaistākās rozes stādu uz tava kapiņa. Pār tevi lido dziļš miers, Tu esi visam pāri, Tu noziedēji, bet Tavs gars Tava piemiņa mani pavadīs ik uz soļa. Vis, kas dzīvojot mums kādreiz lika nesaskaņot ir izzudis un atlikusi tikai mīlestība, mīlestība vien.

22.aprīlī 1918.

Šo pavasari var saukt diezgan agru. Ir bijušas siltas , jaukas dienas. Koki jau labi paplaukuši, zālīte dīgst un vis izskatās jau pēc pavasara. Tagad pēdējās dienas ir ļoti aukstas ar ziemeļu vēju un par nakti stipri salst. Visus laukos jau redz strādājot un arot. Ir savadi redzot šo agro pavasari saskaņā ar lielo postu, kas celtos ar kustoņu badu,  ja ziema vilktos tik vēlu kā dažu gadu. Liekas tik nepārprotami un skaidri, ka ir kāda augsta vara, kas (...) un  uzklausījusi visas tās gaužās nopūtas pēc agra  pavasara, pēc glābiņa no pu(...) vara šis mīlestība, šis Dievs ļauj(...) piedzīvot, bet tomēr glabj no galīgas (...) Pagājušās dienās man atkal bija posts jāpiedzīvo jānokauj slaucama govs, kas nevarēja teļu iznest. Vakar pārdevu  Limbažos miesniekam par 250 rb. Nāk nelaimes, nāk zaudējumi, vis tas ir panesams un ātri slīgst aizmirstībā, bet nelaime un zaudējums, kas cēlušies zaudējot Aneti, tas grauž, kā tārps. Jo skaistāka diena, jo sāpīgāki iedomāties, cik skaisti Anete par to priecātos. Ar prāta slēdzieniem iznāk, ka nav jāžēlo šī dzīve. Salīdzinot priekus pret bēdām, ko dzīve var dot, tad sevišķi mans mūžš ir tikai bēdu brīdis, tomēr dabā ir tā, ka dzīvot gribas.

30. septembrī 1918.

Šodien pļaujas svētki. Ilgāku laiku jau pastāv lietains laiks. Ar šodien apmācies un biezi nomiglojis, tomēr ļoti silts. Ar lauku darbiem nav sevišķi paveicies. Labiba ir vēl gubas uz laukiem, dārzu saknes ar vēl nav novāktas. Dzīve nospiesta un drūma. Karš vēl plosās starp Vāciju, Angliju, Ameriku (...) Vācieši pie mums tik ņem un laupa ko tik dab(...)bs cilvēks apmierinataks neka, kad lielinieku (...) te blandītos. Šodien ar māti taisamies (...) Aneti lūkot. Saku gan uz kapiem(...) viņa dzīvo mūsu starpā. Ne uz brīdi (...) acim no prāta – mans sargeņģelis.

-------------------

Šodien aizbraucam, es māte un Antons, uz kapsētu. Skaista rudens diena. Lapas nodzeltējušas un lēni bez vēja birst uz kapu kopiņam. Uz Matildas un Anetes kapiem starp nokritušam rudens lapam ļoti skaisti vēl uzzied rudens puķītes – baltas un zilas. Cik bezgala drūms liekas šis kapu lauks un šī rudens iznīcība. Cik skaists atkal liekas šie ziedošie kapu kalniņi, kas sevī slēpj tik daudz zuduša skaistuma. Stāvot pie Anetes kapa manā atmiņā stādās priekšā vis viņas īsais dzīves laiks no dzimšanas līdz miršanai. Īsi viņa ir dzīvojusi un tik daudz prieka un tik daudz sāpju pārdzīvojusi. Iedomājos, un kad viņai vai abām māsām būtu lemts tikpat ilgi vai vēl ilgāki dzīvot kā man, kas caur to būtu panākts, ko es esmu panācis un ko varēšu vēl savā kapā līdzi ņemt?!- Varbūt vieglāku šķiršanos, ka man nebūs žēl ša mūža. Tur guļ mans vecais sirmais tēvs un tēva tēvs un māte un bez tam vēl jaunie brālīši un māsiņas. Dziļš miers lido pār viņiem visiem, tāds miers, ko nekas nespēj traucēt. Šini vasarā liekas (...) su stāvu pie šiem kapu kalniņiem un pats (...) su jautāju – kas zina cik un kad pēc (...) viņiem piepulcinati. Dziļaka kapsētā (...) atkal viena piekusušiem(...)  jo naktī atkal vienam ceļiniekam.

Norakstīja D.Cepurīte 1989.g.19.I.

Orģināls B.Bārdas īpašumā